Biju 4.maijā vēlreiz tajā pašā vietā Lielupē. Pilnīgi garām. Secinājums viens - nevari būt pasargāts no dzīves pabērniem pat copējot:)
Diena sākās cerīgi. Biju uz vietas jau gaismā. Uzliku mazā dēlēna copes veikalā izraudzīto Relax gumiju. Piektajā metienā zemmērs. Nākamajā - pie paša krasta riktīgi laba uzsēdās. Nespēju valdīt un prom bija. Uz atvadām, pamāja ar asti.... tiešām bija liela. Nu un pēc tam sākās neveiksmju sērija kas sākās ar rezultatīvās gumijas zaudēšanu un beidzās ar copes kolēģu ierašanos:)))
Copēju no krasta. Ierobežotā posmā. Pēkšni parādījās laiva. Pats par sevi fakts nekādas bažas neizraisīja. Sezonas atklāšanā saskaitīju pāri par 10 laivām. Bet šī bija īpaša. Tajā sēdošie divi copmaņi bija reāli dabas apdalīti. Saprāta nekāda. Čaļi copēja uz dzīvo. Par rīkiem neko neteikšu, tam nav izšķirošas nozīmes. Bet taktiku viņi izvēlējās graujošu. Dienā, kad līdakas kā izrādījās bija diezgan pasīvas, čaļi ar laivu centās tās pavisam atrunāt no iespējas pieķerties. Kā par nelaimi viņi bija izvēlējušies tieši to pašu upes posmu ko es. Diemžēl, kad es sapratu, ka viņi prom nedosies, man jau bija par vēlu, pārcelties uz citurieni:))
Kā es iedomājos copi uz dzīvo Lielupē no laivas. Uzbraucu pret straumi, lēnām laižos lejup, metot sev priekšā vai uz sāniem makšķeres ar dzīvo. Kad laiva panāk pludu, izvelku makšķeri un pārmetu tālāk. Kad nobraukts vajadzīgais posms un gribu to atkārtot, pārairējos pretējā krastā, maucu uz augšu pret straumi un tad atkal laižos lejup. Ja ir slinkums airēt - atrodu perspektīvu vietu, noenkurojos un copēju uz vietas.
Kā makšķerēja kolēģi laivā. Viens sēdēja airos, un lēnām airēja pret straumi tieši pa kanti uz kuras būtu jāmaksķerē. Otrs ik pa laikam pārmeta makšķeri. Viņš copēja dziļumā. Atbraukuši līdz manīm, viņi piebremzēja, sastellēja otru makšķeri un sāka pludināties lejup pa straumi, tieši pa to pašu trajektoriju, kur tikko bija grabēdami līduši augšā. Es pagājos maksimāli uz priekšu, lai nākot, atpakaļ, pamēģinātu noķert vietā, kur šie laidās pāri. Taču liels bija mans pārsteigums, ka atgriežoties, šie atkal mīcījās pa straumi uz augšu, un atkal, tieši pa kanti, tur, kur bija jācopē 
) Viņi to atkārtoja tik daudz un tik bieži, ka man pat asaras acīs saskrēja. Nu cik ilgi var maukt pa vienu un to pašu trajektoriju, grabošā laivā cerot noķert tur kādu zivi.
Jopcik tak. Visam pa virsu, viņi pāris reizes ar laivu piesējās pie krasta niedrēm, vietā, kur atklāšanā es izcēlu divas līdaciņas tieši pie krasta zālēm un copēja faktiski no krasta.
Ibio rio. Būtu man to zināt, būtu aizmucis prom no tās vietas līdz ar pirmajiem saules stariem:)) Taču biju laikā ierobežots un mocījos līdz pēdējai sekundei tur pat. Pats lielākais izsmiekls bija tas, ka brīdī, kad sāku jaukt laukā spiningu, lai dotos prom, arī laivotāji, savāca savas copenes un aizīrās pa straumi uz leju prom no posma, kurā makšķerēju. Fļac!
Rezultāts uz sejas, daži zemmēri, piedzīvoti pāris mazlīdaku iznācieni, un rīta cēliena lielās līdakas cope. Norautas divas gumijas ar visām pavadām, zaudēts rezultatīvais Rapalas vobleris. Kreņķīgs prāts par prāta apdalītajiem kolēģiem, kā arī veikts neveiksmīgs mēģinājums nobildēt bebru pāris metru attālumā no kājām. Neviksmīga straujāka kustība un šamais notinās:))
P.S. Kopš nozvērējos atlaist visas lielās līdakas, kuras noķeršu, neesmu varējis izvilkt līdaku, kas lielāka par 3 kg. Jau vairākus gadus:DDD Jautājums - ja es tagad apzvērēšu, ka noslaktēšu visas lielās līdakas, kuras noķeršu, vai situācija mainīsies? :DDDD
