Agrs rīts,līdz ar saullēktu,neliela migliņa,braucam pa meža ceļu,pāri ceļam pārskrien divas lunkanas caunas viena pakaļ otrai...man domāt,ka pa priekšu sieviešu dzimtas,bet nopakaļ kārumnieks puisietis...kā nekā pavasaris ! Noliekam autiņu,pasitam pendeles padusē un aidā ar kājiņām, tālāk caur mežu uz upmalu .Kaut kur dzērves kliedz,bet tā mežā klusums,kuru var dzirdēt .Lai tiktu pie upes, jāizlien cauri brikšņiem,kuri ar savu apsūnojumu, atgādina ko pasakai līdzīgu vai ko no fantastikas.Izejam upes krastā...aizlido iztramdītas pīles...aizpeld bebra kungs...redzam dažādu dzīvnieku pēdu nospiedumus,kuri pirms mums tur staigājuši.Noskatam sev tīkamu makšķerēšanas vietu un aidā...metam gruntenes upē.Uzkarinam makšķeres galā zvaniņus un taisamies piesēst uz līdzpaņemtajiem sēžamiem,bet te iezvanas pirmais zvaniņš.Cope,piecērtu...irr.Pirmā vimba.Uzlec saulīte.Lido zosis...kaut ko savā valodā sagādzinās...būtu interesanti saprast,bet varbūt labāk nē... .Kaut kur dzenis kaļ.Dzērves visu laiku par sevi atgādina.Laiks neizbēgami iet uz priekšu.Cilvēki uzsākuši savas ikdienas gaitas...kaut kur tālumā dzird auto braucot,vēl citi trokšņi,kuri nav dabas radīti,bet tie ir tālumā...šeit esam mēs .Lido skaļi gulbji.Bez visiem iepriekš pieminētajiem pavasara vēstnešiem ,citi arī sāk pamazām lidināties un kustēt.Vimbas, lai arī ar pārtraukumiem,bet ķeras.Kādas citas zivis, sākušas pacelties ūdens augšā un uzmest pa riņķim un burbulim.Starplaikos,kad necopē,vienkārši sēžam un baudam...baudam to,kas mūsu izpratnē vienādojas ar makšķernieka LAIMI !