Jump to content


Bilde
- - - - -

Balsojam - Rudens konkursa fināls - Stāsti

konkurss rudens stāsti

  • Šī tēma ir slēgta Šī tēma ir slēgta
8 atbildes šajā tēmā

#1 OFFLINE   silpeiv

silpeiv

    Gunārs

  • Čata aktīvists
  • 620 ieraksti
  • Atrašanās vietaRiga-Vangaži

Izveidots 18 novembris 2014 - 10:00

Paldies visiem balsotājiem ! Iegūtās balsis par stāstu,tiks pievienotas lietotāju profiliem!

 

       Balsošanas rezultāti !

 

eeddiijjss - 5 balsis

ramex - 7 balsis

Tonis -7 balsis

valnaans - 8 balsis

AEZERS - 13 balsis

 

Fināla kārtā tiek ramex,Tonis,valnaans,AEZERS  Apsveicam !

Žūrījas pārstāvis Fredis tuvākā laikā izvēlēsies uzvarētāju!


  • 0

#2 OFFLINE   Ivo

Ivo

    Ivo

  • Administrators
  • 2 309 ieraksti
  • Atrašanās vietaSalaspils lauki

Izveidots 15 novembris 2014 - 00:11

Paldies visiem par dalību konkursā! 

Neesat daudz, bet visi teicami! 

Konkursa moderators pēc svētkiem apkopos iznākumus un pasludināsim izlozes datumu!

 

Balsošana ir beigusies!


  • 0

#3 OFFLINE   Ivo

Ivo

    Ivo

  • Administrators
  • 2 309 ieraksti
  • Atrašanās vietaSalaspils lauki

Izveidots 01 novembris 2014 - 22:45

Balsošana!
 
Paldies visiem Delfim lietotājiem par dalību konkursā!
2.kārtā un tuvāk uzvarai ar iesūtītiem stāstiem tikuši šādi lietotāji:  
  • eeddiijjss,
  • ramex,
  • Valnaans,
  • AEZERS,
  • Tonis . 

Balsošana notiks no  02.11.14 - 15.11.14, no katras nominācījas 3. visvairāk balsu (plusiņu) saņēmušās, tiks izlozēts viens uzvarētājs. Izlozi veiks portāla īpašais pārstāvis - Fredis


Par noteikumu pārkāpšanu lietotājs tiks izslēgts no konkursa un lietotāja vārds paziņots publiski! 
 
Lai veicas!

 


  • 0

#4 OFFLINE   silpeiv

silpeiv

    Gunārs

  • Čata aktīvists
  • 620 ieraksti
  • Atrašanās vietaRiga-Vangaži

Izveidots 31 oktobris 2014 - 14:59

Interesanta diena foreļojot.

Autors eeddiijjss

 

Kādu dienu izdomāju, ka vajag aizbraukt noķert kādu foreli. Forelēs vēl nekad nebiju bijis un zināšanas kā to darīt bija diezgan maz. Mājās kartē noskatījos maršutu un braucu uz upi. Uzvelku hidro tērpu un jādodas copēt. Upe izskatījās baigi cerīga un zivīga un tā arī bija. Jau pirmajos metienos bija pirmās copes, bet nevienu neizdevās realizēt. Es kā pirmo reizi foreļupē, biju lielā sajūsmā, par copītēm. Bridu uz priekšu pa upi un beidzot pieķērās pirmā zivs. Izvilku un sapals ap 40cm. No vienas vietas tādus 3 izvilku un kad jau taisījos iet uz citu vietu, paņēma tāds palielāks sapals. Gurdināju 2 minūtes, bet rotiņam aplūza āķi un prieki beidzās. Bet nu kā vienmēr, copē neiztikt bez humora. Noķertās zivis protams gribējās paņemt, bet biju aizmirsis zivju maisu mājās. Zivis jau beigtas, bet atstāt jau nevar. Aizvēru acis un visas zivis metu hidrotērpā. Patīkama sajūta jau nebija, bet nu neko darīt. Gāju tālāk un tie sapali jau bija apnikuši, gribējās kādu foreli, bet pats nebiju pārliecināts, vai tajā upē ir foreles. Upē bija tāda smuka vieta, kur pārgāzies pāri koks visai upe un protams jāiemet. Metu un riktīgs sitiens pa kātu. Metu otreiz un ir. Sākumā gurdināju 5 minūtes un beidzot izdevās pievilkt sev klāt. Man kā iesācējam nekāda uztveramā tīkliņa nebija un zivi nācās ņemt ar rokām. Pievilku klāt un ieraudzīju, ka tā ir diezgan paliela forele. Kamēr es tur čakarējos mēģinādams dabūt viņu rokās, tikmēr arī palaidu. Blakus bija krūms un kā skrēja krūmā, tā arī aizgāja. Sāpe liela, bet neko darīt. Tālāk jau zivis man sāka apnikt, jo bija jauna problēma, nezināju kur es atrodos. Mežā zonas nav, GPS nestrādā un saule jau iet aiz horizonta. Mājās vēl nepareizi biju paskatījies maršutu un biju jau aizgājis daudz par tālu. Atpakaļ pa upi iet nebija vērts, jo tas aizņemtu visu nakti. Uzrāpos krastā, notēmēju mežā virzienu un gāju. Sirds sitās, jo pirmā reize, kad apmaldos. Neko ēdamu un dzeramu no mājām nebiju paņēmis un bija grūti iet. Eju 2 stundas pa mežu un nekādas dzīvības pazīmes. Paskatos telefonā un beidzot parādās zona. Protams uzreiz zvans tētim un izrādās mani jau ar lukturiem un bulciņām meklē. Aizejam abi ar tēti līdz mašīnai un tad bija pats smieklīgākais. Novelku somu, novelku hidrotērpu un no hidro tērpa sāk laukā birt zivis :D Visas zivis jau bez zvīņām, hidrotērpā diezgan pasutinātas, bet garšoja labi. 

Citas tas liksies smieklīgi un interesanti, bet citam varbūt nē. Man tā bija pirmā reize foreļupē un piedzīvojums man, ko varēs atcerēties visu mūžu. 

Kopā bija 3 sapali ap 35cm, kaudzīte ar 200gr asariem un viena līdaka 54 cm. Daudzas zivis arī tika atlaistas.

Tāds nu ir mans copes stāsts, ko atcerēšos visu mūžu  ;)


  • 5

#5 OFFLINE   silpeiv

silpeiv

    Gunārs

  • Čata aktīvists
  • 620 ieraksti
  • Atrašanās vietaRiga-Vangaži

Izveidots 31 oktobris 2014 - 14:55

Kā Valmieras puikas brauca lielo zivi ķert uz Ālandu zemi  :)

Autors ramex

 

Tāltālajā 2007. gadā trīs puikas no Valmieras sadomāja doties ievērtēt Ālandu salas un ķert lielo līdaku. Sākās viss ar domu, ka Burtnieka un Gaujas līdakas nav gana lielas, un stāsta ka ālandos esot zelta bedre utt  :). Šādas sarunas tika ievadītas kādā siltā pavasara vakarā kūpinot kārtējās saķertās karpas un malkojot veco labo kanādiešu sargmājiņu. Domāts darīts, pēc dažām nedēļām rakšanās pa internetu ir sameklēta mājiņa un laivas un viss pārējais. Vēl tiek savaņģoti vēl pāris pārinieki – sarunāts transporta līdzeklis un viss ir sagatavots. Lielā gaidīšana sākās, jo izbraukšana ir plānota uz septembra otro nedēļu, uz lielo līdaku žoru.

Starts notiek ap pusnakti starp 9-10 Septembri, jo prāmis no Tallinas uz Helsinkiem atiet, ja atmiņa neviļ, ap 7:00 no rīta. Sagaidu Rīgas līdzbraucējus kas iepaunā mani mašīnā un apceļojam Valmieru savācot pārējos copes biedrus. Lielais vojažieris ir piekrauts līdz malām, summāri 5 copmaņi ar visiem rīkiem, šādu tādu proviantu un dzērieniem. Tālāk seko nakts ceļojums no Valmieras uz Tallinu (ko lielākā daļa izņemot šoferīti snauž). 6:10 Esam pie ostas un tiek veiktas manipulācijas lai nopirktu biļetes un visu pārējo ( jautājumus sagādā vai Vojažieris ir vai nav virs 180cm augstumā (beigās par pāris centimetriem izrādās ka iekļaujamies). Ap 7:00 viss sākas, pamājam ardievas Tallinai un lielais ceļojums beidzot tā pa īstam ir sācies. Stundas divas ar astīti stundas uz prāmja un jau dodamies lejā. Pirmā jautrība iebraucot Somijā – pilnīgi visiem šoferīšiem, kas brauc nost no prāmja jāpūš trubiņā, jau drusku uz priekšu ir strīpa ar bēdu brāļiem, kas dodas mājup ar kājām auto atstājot ,visticamāk ka ne tajā lētākajā parkingā, cik novēroju, tad sodus vai rokudzelžos nevienu gan neslēdza. Šinī brīdī iesākās ceļojuma garlaicīgākā un vienlaicīgi neinteresantākā daļa - ~170km pa autobāni no Helsinkiem uz Turku, mazliet aplūkojam Turku un tad dodamies tālāk uz prāmju līniju Åva – Osnas kādi 80 km uz ziemeļrietumiem, paceļam trāpās pirmais maz-prāmītis – kas tur, šķiet, ir normāla lieta, bet mums izskatījās interesanti. Beigās izrādās, ka esam nokavējuši plānoto prāmi un būsim ar nākamo – tas reāli ir kādas 2 stundas vēlāk, kā sākotnēji esam runājuši – mēģinu sazvanīt apmetnes īpašnieku, kas pat izdodas un attiecīgi informējam, ka esam nokavējuši prāmi un būsim ar nākamo. Kamēr gaidām prāmi novērojam ka no vietējās laivu piestātnes vīrelis ar sliekā ķersta tīri neko asarus (~300-500g) tas tikai palielina cerību uz to ka tuvojamies Eldorado. Veiksmīgi sagaidījuši savu prāmi dodamies ceļā uz Åva, to veiksmīgi sasniedzam, vienā no salas galvenā ceļa sānceļiem mūs sagaida mūsu namiņa un laivu īpašnieks dodamies uz Eldorado (rakstu šo visu pēc atmiņām un fotogrāfijām, kas glabājas datora – precīzu atrašanās vietu sen vairs neatceros, zinu ka palikām uz Åva). Esam klāt!

Samaksājam par mājiņu un laivām, saņemama makšķerēšanas atļaujas un kartes ar arhipelāga daļu kur esam apmetušies ar atzīmētiem liegumiem un tamlīdzīgām lietām. Drudžaina kravāšanās, vairāk gan mantu samešana mājiņā, jo visiem tak gribās jau uzreiz doties trofejlīdakas medībās.

Tā kā ir jau pavēls, tad noveinojamies, ka nekur tālu no bāzes mītnes nedosimies jo vakariņas ar vēl jāgatavo. Makšķeres laivās pāsi ar un aidā, te mums sākas joki, tas 5zs motrīts kautkā naīt, nu galīgi naīt, ok noslāpējam iemetam enkuru pamētājam kādu stundu pusotru, tā īsti neko ar nenoķeram un šļūksim atpakaļ, gatavot vakariņas. Pirmais jautrības pasākums – esam iestādi'juši pirmo enkuru(pie tā vēl atgriezīsimies) lai gan enkurs ir, ķipa, pareizi piesiets viss ko mēs divatā varam izdarīt ir mēģinot viņu izcelt apgāzt laivu, labi kaka nac dzīļs un griežam to mēslu nost variantu jau citu nav. Otrs jautrais pārsteigums ir tas ka motorīti piešķiļam un saprotam kas par vainu viņa gurdenumam – dzesēšana tak neiet – tātad kāds “pīter penis” pirms mums viņu ir visticamāk uzvārījis. Nu ko sasaucam copes biedru un tas mūs lēnīgi aizšlepē uz bāzes vietu, zvans namiņa un laivu īpašniekam ar jautājumu “čo za (cenzēts) ?”, bet cepuri nost, samainīja laivu uz reiz pret citu ar citu motoru, kā ar noskaidrojam to ka enkurus var nopirkt vietēja bodē un to mums tā kā nāksies darīt (nu OK, paši vainīgi iestādījām – nopirksim). Pirmā vakara copes rezumē 3 līdaciņas ap kilogramu/pusotru uz pieciem cilvēkiem – diez ko iepriecinoši neizklausās. Paēdam vakariņas, izpētam iedotās kartes un nospraužam plānu otrajai dienai kur un kā dosimies. Vakarā protams sauna un alus, bet to jau visi paši saprot.

Otrā diena uz salām. Kā nu kurš ir gulējis, tā kā naktī klusums ir tāds ka bezmaz dur ar adām adatu ausī, tad daži (īpaši tie kas vairāk pilsētnieki ir gulējuši diezgan sūdīgi nav pierasts). Esam augšā enerģijas pilni un dodamies rīta cēliena copē. Sadalāmies viena laiva pa labi no mājiņas otra pa kreisi un braucam uz riņķi salai. Ceļojam gar super izroboto akmeņu/klinšu krastu un mēģinām saprast kur tad lielā zobainā dzīvo. Pirmajā dienā tas protams izdodas ne visai. Paceļam esam iestādījuši kārtējo enkuru (atkal ~20 Eur pa kāju). Attiecībā uz šo ar pāriniek utiek pieņemts lēmums nāh to sūda enkuru, sameklējam piekrastē solīdu akmeni iesienam “grozā” un izmantosim enkura vietā, vismaz nesprūst iekšā un pat ja nedabū laivā atpakaļ iekšā tad pakās minimāli enkura šņori. Pirmās dienas vakarā nonākam pie tilta kur pretī tam pa vidu straumē ir noenkurojušas 3 laivas un cītīgi velk, Kā vēlāk izrādās smukus asarus (~400gram un uz augšu). Mājupceļš ar sagādā jautrību – esam pašāvuši garām līcītim kas ved uz mūsu namiņu, to pamanām kad nonākam pie prāmja pieturvietas no kuras nobraucām uz salas, lamājoties un spļaudoties raujam riņķī un dodamies atpakaļ, šoreiz līcīti atrodam ar pirmo piegājienu. Tie kas ķerstīja asarus izrādās Vācieši kas dzīvo apmēram 300 m no mūsu mājiņas nākamajā. Protams kad tas ir uz zināts vakarā dodamies ar Balzāma bateriju ciemos uzzināt uz ko un kā šamie velk. Sistēma izrādās vienkārša (mūsdienās to sauktu par vertikālo džigu) apakšā svina piliens ~10-20 grami, tad uz pamatauklas 2 -3 āķi ar garu kātu uz kā ir uzmauktas mazas gumijas. Vēl uzzinām ka velk viņi vietās kur ir apmēram 15-20 metru dziļums un apakšā akmeņi. OK amats puikām rokā, ja nav līdaku(vai visticamāk nemākam atrast) tad vilksim asarus. Vakarā tiek pārraktas copes štrumu kastes, svinus atrodam, ar vēlamajiem āķiem ir tā kā ir un tiek nolemts doties no rīta vēl meklēt līdakas, bet pusdienlaikā uz veikalu. Kāpēc pusdienlaikā? Tādēļ, ka šeit veikals strādā no 10 – 15. Sacīts darīts, mazo gumiju vietā viedie latvju copmaņi iepērk dažas pakas ar saldētām garnelēm. Sagatavojam un dodamies pēcpusdienas copē, bingo, esam trāpījuši – garneli asaris ņem ļoti labprāt un vertikālais džigs ar strādā – ir diezgan jautri un patīkami vilkt augšā no metriem divdesmit trīs gabalus strīpainos, kas uzkoduši garneli un kopsvars ir ap pusotru kg, kad tie trīs katrs mūk uz savu pusi. Tātad adrenalīns noķerts, zivis ar ir salīdzinoši smukas, bet trofejlīdakas ta nav.... Šajā vakarā top leģendārs ēdiens ar nosaukumu tablešu kārtojums (attēlā) jo jāapēd tak ir vis līdzi paņemtais proviants  :).

Trešā diena, vakar vakarā pēc asaru tīrīšanas, filēšanas un žāvēšanas ir brīvprātīgie kas dosies atkal medīt līdakas, lai viņiem veicas, mēs nolemjam ka šļūksim atkal dauzīt asari – ja jau reiz Eldorado tad atvilkties tā, ka roka sāp un kādu laiku ir miers. Ap pusdienlaiku ierodas mūsu lidakas meklētāji, un rezultāts nav nekas dižs – pāris divnieces. Turpinām nodarboties ar asaru kaušanu un kaut kā nepamanām ka ieradies ir normāls lietus un pūtiens, heisā hopsā esam trāpījuši iekš kaut kā vētr veidīga. Taisāmies uz māju pusi. Man ir tas gods sēdēt laivai uz purna jo pārinieks tāds svarīgāks trāpījies, bet vismaz +/- pret vilni smuki turam laivu un bīdamies mājup. Tiesa man katrs vilnis beidzas ar pilnu seju jūras ūdens. Bet ar bažām vērojam, kā mūsu vienīgais vieninieks cīnās ar vētru jo viņš laivā ir viens pats - skats diezgan skarbs jo tā tupele ceļas gandrīz vertikāli viņa gadījumā, bet neko mēs gabalu pabraucam un tad turam laivu pret vilni un sagaidām viņu jo nu čem čort nešuķit. Diez kas nav bet tā lēnā garā izmokāmies līdz līcīša mutei kur namiņš, kā līcītī iekšā tā vēja nav vispār savdabīgs paradoks, un attiecīgās vietas īpatnība. Visi pa fikso sadīrā asarus filejās un izved ķidas atpakaļ jūrā – tāda bija atruna no saimnieka, ja ķidājam/filējam zivis tad iekšas jāved atpakaļ ūdenī iekša un kaste jāizgāž, jāizskalo. Sava loģika ir tās ķeskas jau zivis apēd vai putni. Rīt rīts ir pēdējais ko copēsim tad tiek piebeigti degvielas un alus krājumi, pirts un nospraust plāns ka asariem liksim mieru, mēģināsim tomēr to līdaciņu atrast.

Visi labie plāni izbeidzas ar to ka tālāk par savu līcīti netiekam no rīta vējš pūš tā ka lauvu knapi dabūjām atpakaļ līcīša mutē (ja no šodienas saktu punkta skatāmies, tad jūras arhipelāgā 5zs hondas izklausās ļoti švaki motori tomēr) bet tas lai paliek uz īpašnieka sirdsapziņas. Līcīti izķemmējam kārtīgi pirms prom braukšanas bet nekas īpašs. Saliekam mantas pamājam ardievas super klusajam līcītim un dodamies mājup. Mājupceļš jau vairs nav interesants – viens prāmis, šoseja, otrs prāmis, šoseja, lielais prāmis, Igauņu zeme un tad jau drīz ar mājas....

post-50-0-04186600-1407440508.jpg post-50-0-07395500-1407440526.jpg

post-50-0-34400600-1407440544.jpg post-50-0-58131200-1407440591.jpg

post-50-0-77084800-1407440629.jpg post-50-0-63444700-1407440700.jpg

post-50-0-23574400-1407440716.jpg


  • 7

#6 OFFLINE   silpeiv

silpeiv

    Gunārs

  • Čata aktīvists
  • 620 ieraksti
  • Atrašanās vietaRiga-Vangaži

Izveidots 31 oktobris 2014 - 14:25

Nu tad es ar nedaudz pasildīšos bērnības atmiņās...

Autors Tonis

 

Cik sevi atceros ,uzaugu kā Vecrīgas puika.Dzīvojām netālu no patreizējās Saeimas, tagadējā Alberta(toreiz Komjaunatnes )ielā.Māja kurā dzīvojām bija galīgi sena,ar līkām vītņveida kāpnēm, kādreizējais sieviešu klosteris esot bijis...Ēka veca ,ar romantisku iekšējo pagalmu,vecām  pagrabu velvēm,kuros man kā knauķim bij bails pat iekšā iet.Bet ar laiku tās pārvērtās par aizraujošākajām izpētes un paslēpju vietām...Mājas priekšā bij parciņš kur puišeļi varēja bumbu padzenāt,aiz parciņa patreizējā centrālās bankas ēka un tālāk jau ceļš veda pa patreizējo Valdemāra (toreiz Gorkija)  ielu līz toreizējam pontonu tiltam pār Daugavu.

Man jau kā mazam knēvelim bij noliekts vienam  skriet līdz Daugavai,līdz turienei varēju tikt tikai Ommītes pavadībā.Pastaigājoties gar krastmalu ,redzējām kā veči ar gariem bambusa kātiem stāv gar margām un ķer zivis.Šī nodarbe man likās gana interesanta un  Ommīte to redzot ,nopirka man pirmo divposmu  bambusa makšķeri.Toreiz man bij 5 gadiņi.Un tad mēs pirmo reizi gājām MAKŠĶERĒT....Nekādas saprašanas ne man, ne Ommītei no tās copes  protams nebija.Bet  kā saka,pasaule ne bez labiem ļaudīm..., un kāds no vietējiem vecajiem copmaņiem palīdzēja mums to makšķeri aprīkot un pat tārpu galā uzmaukt. Ar to īso kātiņu un aukliņu~ 2m garumā, no augstajām margām knapi līdz ūdenim varēja aizsniegt,bet drīz jau sarkanais spalvu pludiņš līgani šūpojās Daugavas ūdeņos pie paša krasta granīta apmales.Liktenis mums bija labvēlīgs un copes dievs žēlīgs,jo jau pēc neilga brīža pludiņš stauji pazuda zem ūdens...Es apjucis lūru, knapi degunu pār margām pārliecis,kur tas pludiņš palicis...Velc,-vecais copmanis man nokliedz,un es velku ar.Bet tas pludiņš nemaz tik viegli ārā nenāk un pie tam neganti pretī spirinās! Es piepūtis vaigus velku un ar lielām pūlēm izvelku savu PIRMO ZIVI ! Zive bija milzīga,- izrādījās asaris ~300 g.Prieki bija neaprakstāmi un ar tālejošām sekām.... :)

Jau sešu gadu vecumā es jutos gana liels  lai varētu šo ceļu līdz Daugavai veikt patstāvīgi.Ar laiku tā copes prasme pieauga un lomu apjomi arīdzan.Pārsvarā ķērās asari,raudas un breksēni 100-300g svarā...Tos ķēru pie pašas krasta apmales,apmēram tajā vietā kur tagad Tallink prāmji gozējas... Atceros, ka kādu dienu biju pieķēris pusi celofāna maisiņa ar zivīm .Toreiz caurspīdīgie  celofāna maisiņi bij lielā vērtē, -20 kapeiķus maksāja,tos mazgājām un izmantojām daudzkārtīgi...Tad lūk,iet garām pa krastmalu viens krievu oficieris ar kundzi,šamie ierauga manu lomu un atzinīgi novērtē to.Kundzei mans loms toreiz tīri apetelīgs likās (kaut gan bieži vien tas bij ar mazuta piesmaku)...šamā man saka krievu mēlē,puisīt pārdod,mēs tev rubli dosim...Rublis toreiz bij liela nauda,baltmaizes batons 12 kapeiķus maksāja,saldējumu pa 10 varēja nopirkt...Kārdinājums bij liels,BET, es tak visu rītu biju cītīgi makšķerējis un mājās atnākšu bezšā? Nē ,nekādā gadījumā !...Tā nabaga ofiņu pāris ,manu ietiepību īsti neizpratis, palika bez zivīm...

Lieli pārdzīvojumi un mokas sākās pēc gada,kad bij jāsāk iet skolā. Saulainajos septembra rītos,kad ir labākā cope, jāiet uz kaut kādu garlaicīgo skolu?

To man bij grūti pārdzīvot un jau tad pa laikam skolas vietā aizšmaucu līdz upei...

Jau pēc gada biju taj copē tā iemīlējies ,ka sāku patstāvīgi braukt līdz Juglai ar 6 tramvaju līdz galapunktam.Tramvajiņi toreiz bij bez durvīm,par 'kolbaskām' saucām,lēni braucošā varēja ielēkt un izlēkt bez apstājas.'Pa zaķi' bieži braukājām...Juglas galapunktā bij kuģīša pietura,ar to apmēram pa 10 kapeiķiem (precīzi vairs neatceros),varēja līdz Baltezeriem aizbraukt.Pirms Lielā Baltezera tāda Priedkalne bij,kādreiz pieonieru nometne,tagadiņtur lepnas privātmājas.Braucu uz turieni diezgan bieži,skolā ieti īsti negribējās... :) Tad lūk,kanāla malas toreiz bij no Ulmaņlaikiem ar mietiņiem nostiprinātas,aiz mietiņiem vietām retas ūdenszāles,bet ūdenszālēs....Uhh,kas par asariem mājoja...Atceros ,tas bij 10 maijs,asru  pirmsnārsta laiks bij,kā met tā ir ,pieņi gar bikšelēm  tecēja...Zives bij daudz ,gan smukas raudas,gan breksēni.No rītiem ūdeņos smukas zives ik pa laikam plunkšķus un mutuļus taisīja...Ehh,ja toreiz būtu to smalko pričendāļu kas ir tagadiņ...Toreiz ķērām ar divposmu bambusenēm,pēčāk jau kādu mazu spolīti varējām

klāt piekombinēt.Bet bez lomiem nekad nebijām...

Atceros ,vienu dienu aizbraucām ar bračku un sētas  rudo Janku uz to pašu Priedkalni. Mēs ar bračku visu dienu

smuki ķēruši,uz pievakari mums kules gandrīz pillas,bet Jankam tā lieta nu galīgi nepadevās,nu bija viņam kaut kāda bremze....Skatos uz vakara pusi Janka tāds aizdomīgi drūms paliek...Laiks jau mājup braukt,ejam savas kules vākt kopā,skatos tās tādas  puspilnas palikušas...Skatos, Janka tāds kautrīgs  maliņā mīcās,ieskatos uzmanīgāk,šamam tas vēders tāds aizdomīgi pietūcis man rādās...Pieejam tuvāk,prasam Janka, kur zivis pazuda?Šams taisa nevainīgu ģīmi un blisina acis...Es piesitu tam pie vēdera,parauju kreklu no biksēm ārā un pie kājām nobirst čupa ar zivīm... Ak Janka,janka.... :)

 9 gadu vecumā māte nolēma,ka nav ko man vasarā Rīgas gaisu ostīt,jāsūta mani uz pionieru nometni .Nometne bij Ozolniekos,netālu no Mazās Juglas .Taj vietā Juglai pāri gāja vecais dzirnavu dambis,lejpusē izveidojies dīķveidīgs padziļinājums,Ūdens bij tik dzidrs,ka ~4m dziļumā varēja dibenu redzēt.Ja ar masku papeldēja,zivju daudz varēja redzēt,-asari,raudas,ālanti,sapali,līdakas...Tur tad arī noķēru savu pirmo līdaku uz dzīvo zivtiņu...LĪīdaka nebij liela,ap kilogramu,bet par godu manam lomam vakara līnijas priekšā (krievu laikos bij tāda militāra tradīcija) man tika tas gods svinīgi  nolaist karogu... :)


  • 7

#7 OFFLINE   silpeiv

silpeiv

    Gunārs

  • Čata aktīvists
  • 620 ieraksti
  • Atrašanās vietaRiga-Vangaži

Izveidots 31 oktobris 2014 - 14:22

Rāznas dižbrekši.

Autors valnaans

 

 

 

                Šogad jūlijā, tāpat kā iepriekšējos un sekojošos gados un mēnešos, Rāznas ezerā tika ķerti plauži. Ķēra tie, kuri gribēja tos noķert, un tiem, kuri negribēja, plauži ķērās pret paša gribu. Standarta izmērs no 1 līdz 2 kg, nedaudz vairāk vai mazāk. Puskilogramnieks vai divarpuskilogramnieks tika uzskatīts par notikumu. Trīs galvenās ķeršanas metodes-paņēmieni bija un ir: gruntsmakšķere no krasta(ne fīderis), pludiņš no laivas un mazmakšķerītes no laivas. Daži tipi dažas reizes paķēra arī uz mikrodžigu, bet tas tā. Arī fakts, ka brekši nereti grauž līdakām domātos voblerus, šūpiņus un, it īpaši, rotiņus, ir vispārzināms un nav iztirzāšanas un sajūsmas vērts. Gribu vienkārši pastāstīt, kā man gadījās tikt vaļā no rutīnas(standarta) izmēra un atgriezt plaužu copei kaut nedaudz asuma.

            Visā valstī maijs makšķerniekiem tradicionāli sākas ar līdaku slaktēšanu, un Rāznas ezers šajā ziņā nav izņēmums, plauži kaut-kā paliek otrajā plānā un, iespējams, jūtas mazliet nenovērtēti, bet tāds ir to liktenis un cena brīvajā tirgū. Jūnijā vairāk uzmanības tiek zandartiem, bet augustā zaļo zivju kompāniju papildina visāda kalibra asareļi, kuri neatkarīgi no izmēra un apķērības vienalga tiek vērtēti augstāk par Abramis brama. Sanāk, ka, par laimi vai nelaimi plaužiem, tikai jūlijā tiem tiek veltīts vairāk uzmanības (neiet runa par copēšanu uz gruntenēm no krasta – tā ir cita tēma).

            Šogad parastie standarta izmēra plauži sāka ķerties jau pēc pirmās iebarošanos. Baroju vakarā un rīta, konstantās vietās. Primitīva barotava – dārzeņu iesaiņojuma maisiņš ar tajā ievietotu akmeni. Pie tā piesieta aukla ar pludiņu no putuplasta, kuru copes laikā paceļu nedaudz virs ūdens, lai būtu redzams, bet pārējā laikā otrādi, nolaižu nedaudz zem ūdens, lai nebūtu pamanāms, bet atrast pēc orientieriem varētu. Tas tāpēc, ka paredzētāja copes vietā ir nosacīti intensīva laivu kustība. Parasti ķēru uz vienas vai divām pludiņmakšķerēm, kas bija atkarīgs no plaužu aktivitātes. Lietoju ap 10 gr smagus vaglera tipa pludiņus, svariņu galvenā masa tuvāk pludiņam, pavada 20-30 cm, un virs tās mazāks svariņš, kuru paceļot, pludiņš iznirst līdz korpusam. Dziļums 2,5 -3 m, āķis uz gultnes.

            Rāznā ar augu valsts barību vispār baroju pirmo reizi, tāpēc radās jautājums – ar ko barot? Mazliet palīdzēja skopa vizuāla informācija, ko ieguvu vēl jūnijā, kad manīju pāris vīrus regulāri barojam savas vietas un vēlāk sastapu viņus tuvākajā veikalā, kurā tie iepirka dažādus putraimus. Tātad banāla putra! Es izvēlējos vislētākos miežu putraimus par 50 eirocentiem kilogramā. Pirmā bļoda vārot piedega un baigi smirdēja, šķita, ka jāmet ārā, bet nebija ne laika, ne vēlēšanas mest to, kas sanāca, ārā un vārīt jaunu porciju. Piedega tāpēc, ka sabēru putraimus uzreiz aukstā ūdenī, nevis pagaidīju, kamēr tas uzvārās. Vakarā, tempā „sameistaroju” divas barotavas un ielaidu divās vietās metrus 30 no krasta zālēm (niedrēm) un kādus 250 m vienu no otras. Ūdens jūlija sākumā bija dzidrs, un gaišā putra bija labi redzama uz gultnes, kura bija smilšaina ar retiem zāļu pudurīšiem.

            Nākamajā rītā bija paredzēts patvičot uz sēkļa, tāpēc izbraucu drusku pirms saullēkta, lai pus stundas laikā aizairētos līdz līdaku vietām, pa ceļam bija plānots vēl iebarot brekšus. Piebraucot pie abiem pludiņiem, uzreiz bija redzams, ka barotavas ir tukšas. Ielādēju svaigu, šoreiz nepiedegušas, putras porcijas abās barotavās, pa kādai pikai blakus un aizšļūcu līdakās. Pūta kaut-kāds nepareizs vējš, vai bija citi iemesli, bet līdakas pārbaudītās vietās neņēma, tāpēc jau ap 8 no rīta biju atpakaļ pie vienas no barotavām. Paskatījos zem laivas un redzēju, ka barotavā putra ir, bet, šķiet, mazākā daudzumā nekā pāris stundas atpakaļ. Līdzi bija divas pludiņmakšķeres, no kurām vienu, perspektīvāko, uzreiz arī iemetu, noregulējis dziļumu kā pēc grāmatas, āķis un mazais svariņš uz gultnes, galvenais svars augstāk. Lēnā garā uzstellēju arī otru kātu un arī iemetu blakus barotavai. Doma bija pameditēt pāris stundas bez īpašām pretenzijām, jo pēc plkst. 10 bija jābūt krastā.

            Nekāda meditēšana īsti nesanāca. Pēc minūtēm 10 viens no pludiem sāka slīdēt uz sāniem uz nogrima. Piecirtiens, kāts ripā, galā patīkams smagums (liekas vispopulārākā frāze copes aprakstos), izvadīšana bez steigas un uztveramais tīkliņš darbībā.post-121-0-72632100-1412588602.jpg

Aptuveni 1,5 kg plaudis ir. Tas nav ne pirmais, ne lielākais, Rāznā izvilktais breksis – tas ir pirmais Abramis, kurš Rāznā sameklēja mani, nevis es sameklēju to. Atlikušajās pāris stundās vēl 4 līdzīga izmēra brekši, un pagaidām pietiek. Turpinājums (-i) sekoja katru reizi, kad viens vai ar kādu tūristu-atpūtnieku vai paziņu braucu ezerā. Vienreiz manas barotavas pat pārbaudīja acīgie inspektori un bija pārsteigti, gaidītā „braku” rīka vietā, striķa galā atrodot putras maišeli. Vīri bija pārsteigti, ka šāda metode darbojas, jo, kā paši teica, nav redzējuši nevienu šādi ņemoties.

            Turpināju barot (ne gluži katru dienu) un vairākas reizes pamēģināju pacopēt arī vakarā, bet – neviena plauža. Retas raudas, pat viens rudulis, tikai ne brekši(?). Lai padarīt slaveno brekša copi vēl skatāmāku, par to, ka tādas būs, šaubu vairs nebija, pat uzmeistaroju superpludu no krastā atrastas gulbja astes spalvas. Ir skatāmāk, kad plusiņš iznirst lēni un vienmērīgi, pakāpeniski noguļas un tad aizslīd, pazūdot zem ūdens, lai gan, brīžos, kad brekši bija labā omā, bieži copi nemaz nepaguvu pamanīt - par zivs pieķeršanos liecināja kāta slīdēšana pa laivas malu. Tādā veidā no rīta izvilkto portfelīšu skaits svārstījās no kādiem 3 līdz padsmit, bet izmērs turējās starp 1 un 2 kg. Tā lieta vienkārši sāka apnikt, lai gan līdakas neķērās, un nekādas citas alternatīvas nebija.post-121-0-06345500-1412588793.jpg

            Jūlija beigās kārtējais copes biedrs bija paķēris līdzi lērumu poļu barības „Dižais breksis”, ko uzstājīgi piedāvāja jaukt klāt putrām – varbūt tiešām sanākšot lielie. Runāts – darīts, piejaucām to gardumu ar brekšu ierastajiem miežu u. c. putraimiem dažādās proporcijās, vienu vietu pat iebarojām tikai ar superbarību, sajauktu ar zemīti no kurmja rakumiem, un rezultāti ilgi nebija jāgaida. Lomos, arvien lielākā daudzumā, parādījās „poļu” dižbrekši – no 700 gr un uz leju. Tādi mēneša laikā netika manīti vispār, toties līdz šim standarta Rāznas plauži pieķērās arvien retāk. Banāli, gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.

            Protams, ne jau tā barība visdrīzāk bija pie vainas, bet, velkot kārtējo plenderi, sajūtas bija skumjas, zināma vilšanās un šķita, ka kāds ir atņēmis „godam izcīnītās tiesības, katrreiz sajust „kārtējā” virskilo brekša kūleņošanu”. Iespējams, brekšiem vienkārši apnika šīs ganības, un tie devās pie citiem, visdrīzāk, paša ezera klātiem, galdiem, vai šai copei konkrētajā vietā ir izteikti sezonāls raksturs – to redzēsim nākošgad. Tā šogad jūlijā brekši un Rāznas ezers priecēja mani un daudzus citus makšķerniekus un nemakšķerniekus. Paldies viņiem un ne asakas Tev!


  • 8

#8 OFFLINE   silpeiv

silpeiv

    Gunārs

  • Čata aktīvists
  • 620 ieraksti
  • Atrašanās vietaRiga-Vangaži

Izveidots 31 oktobris 2014 - 14:17

Kā tas sākās.

Autors AEZERS

 

Tagad jau visi trīs esam izauguši no sīkajām bikšelēm, šortus velkam vien vasaras tveicē un arī matos (cik nu to palicis) sakrājies sirmums. Taču visam, arī makšķerēšanas priekam ir savs sākums. Par to var atcerēties arī tagad, kad šis tas noķerts ne vien pašmāju un tuvējo kaimiņu – igauņu ūdeņos, bet arī pieredzētas daudzas interesantas lietas un brīži Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas jūrās, ezeros un upēs.

 

Viss notika kā pasakā. Reiz bija, kādreiz dzīvoja trīs kaimiņu puikas: Andris (Andžs) Ēriks (Ercis) un es. Citu ikdienas nodarbju starpā vienubrīd radās doma par makšķerēšanu. Par to itin daudz bija dzirdēts no lielo sarunām, kurās mēs, knauķi, ķērām ik vārdu.

Pats sākums bija divsimtlitrīga, karalaiku pārdzīvojusi muca, kurā savulaik droši vien bija uzglabāta degviela vai kas tamlīdzīgs. Lai manta neietu postā un tai būtu savs pielietojums, mucai vēlāk augšpusē visapkārt bija nocirsts cinkotais skārds un tādejādi tur varēja ērti uzkrāt lietus ūdeni. Muca bija novietota tieši zem jumta notekcaurules gala, un, ja vien ūdens nebija izmantots dārza laistīšanai, par to varējām priecāties arī mēs, trīs puikas.

Muca bija apjozta ar vairākām platām metāla stīpām, kuras to darīja īpaši pievilcīgu: tādiem pirmskolas puikām jau vēl ir tikai tāds sēdoša suņa augums, tāpēc bez pakāpšanās tikt līdz mucā esošā ūdens ērtai pārraudzīšanas un izmantošanas sev vien zinām vajadzībām, būtu bijis pagrūti.

Šī tad arī bija mūsu pirmā makšķerēšanas vieta. Turpat blakus esošais jasmīnkrūms aizlienēja savu zaru. Vienā galā tam piesējām parasto spolīšu diegu, uz tā uzvērām ar naglu caurdurtu pudeles korķi, bet caurumā, lai pludiņš brīvi nebrauktu augšup lejup ievietojām sērkociņu. Tā kā par āķi kalpoja paliela saliekta un aprūsējusi nagla, nekādu papildu svariņu nevajadzēja. Tā nu mēs paši pabāzuši rokas zem ūdens tēlojām zivs košanos un pludiņa šūpošanos. Tiesa, tāda makšķerēšanas imitācija mums ātri apnika, vajadzēja domāt par kaut ko nopietnāku. Bet vecā muca mums visiem vēlāk lieti noderēja, kad vajadzēja noteikt vai makšķerauklai uzvērtais pludiņš būs pietiekoši izsvarots, lai precīzi informētu par zivs košanos, kā arī ejot uz līdakām, tajā bija ērti uzglabāt jau savlaicīgi saķertās ēsmas karūsiņas.

Nākošais pieturas punkts mūsu mazo makšķernieku biogrāfijā bija netālais dīķis. Raugoties ar šodienas acīm nekas vairāk par palieku peļķi tas nebija. Vidū tas labi ja sasniedza vien pusotra metra dziļumu, bet apkārt sanāca kādi piecpadsmit – divdesmit metri. Taču visu to atsvēra svarīgs fakts: dīķī dzīvoja zeltītas skaistules – karūsas, jeb kā tās sauca mūsu pusē – kugrītes. Vajadzēja tikai saviļāt nelielu rupjmaizes bumbiņu, uzspraust to uz āķa un iemest turpat malā pie ūdenszāļu ceriem. Tiesa, karūsas bija diezgan negantas, tā vien centās mūsu piedāvāto cienastu notiesāt un atstāt makšķerniekus ar pliku āķi. Taču bija reizes, kad krastā tika sparīgi izlingots pa zeltītai zivtiņai. Parasti trāpījās tādas pirksta garuma peldones, bet bija reizes, kad auklas galā sajutām lielāku smagumu un kārtīgu pretošanos. Tādās reizēs varēja cerēt jau uz pieauguša vīra plaukstas lieluma zivi.

Pamazām nonācām pie visu makšķernieku atziņas, ka labākais copes laiks ir agri no rīta un vakarpusē, kad saule jau taisās aizmigt. Lai arī no mājām bija jānāk kāds nieka puskilometrs, tomēr reiz pārvarējuši rīta nomiedzi varējām pamērcēt kājas rasā, pavērot kā saule, iededzot dienu, lien gar mākoņa maliņu un kā rāmo ūdens klaju pārskrien pirmais vējelis. Noķertās zivtiņās likām piena kannās tās citam divu citam trīs vai četru litru tilpumā jau savlaicīgi bija izprasītas no mammām.

Ar šo pašu dīķi saistās vēl kāds atgadījums. Gar to mūsgala bērniem bija taisnākais ceļš uz tuvējo veikalu. Un ne jau katra maizes klaipa vai kāda cita sīka pirkuma dēļ turp bija gatavi doties vecāki. Parasti šo lietu sagāde tika uzticēta mums. Taču taciņa veda caur netālās pamatskolas izmēģinājumu lauciņiem – tolaik bija tāda mode, ka skolniekiem kāda nedēļa vai divas jānostrādā šajos lauciņos, laistot un ravējot iesēto un kaplējot nezāles starp grēdām.

Grūti pateikt vai vainīgs bija kāds sarkans, jau paaudzies burkāns vai nejauši nošķīta zirņu pāksts, bet no skolas puses atbildīgie, cenšoties novērst šādus puišeļu nedarbus, pielika vārtiņiem piekaramo atslēgu.

Izrādījās, ka kādam no mums mājas ir līdzīga uzparikte, kas kaut kādu iemeslu dēļ stāv neizmantota. Tad nu ar šo atslēgu vārtiņus aizslēdzām arī mēs: ka saka ja nav vienam, lai nav arī otram, jeb dubults neplīst!

Kugrītes, ja vien nenonāca uz pannas, parasti rada sev labāku pielietojumu un kalpoja par ēsmu līdakām kādu pusotru kilometru attālajā Pullāna ezerā.

Tomēr līdz līdaku copei vēl bija jāizaug! Viss notika pakāpeniski: bija gan balto zivtiņu, gan asarēnu makšķerēšana.

Tie, kam makšķerēšana nav sveša zina, ka neatņemama šīs nodarbes sastāvdaļa ir pats makšķerkāts. Toreiz veikalos vēl tikai retumis parādījās bambusa kāti, puikām tādam labumam neviens naudu negribēja tērēt. Tāpēc jau savlaicīgi, vēl pirms vasaras sezonas sākuma bija jālūko šmaugas lazdas. Parasti pēc nākošajiem makšķerkātiem gājām pašās marta beigās vai aprīļa sākumā. Īstais laiks bija tad, kad sniegs vēl pilnībā nebija nozudis, bet nokusušās zemes pleķi tomēr bija pārsvarā.

Staigājot gar lazdu krūmiem, mēģinājām atrast pietiekoši garas un reizē arī tievas ataugas. Kad katram bija pa četriem pieciem lazdu kātiem, varēja iet mājās. Tur jau turpinājās nākamo makšķerkātu tālāka apstrāde – no mizas atkailinājām resgali, bet pašā spicītē kādu pusmetru - metru atstājām nemizotu. Tas garantēja zināmu kāta izturības rezervi gadījumā ja nu pieķeras sapņu zivs. Kad visi mizošanas darbi bija paveikti, visas topošās uzpariktes aiz tievgaļa pa vienai piesējam īsā aukliņā un vertikāli pakārām šķūnīša galā. Resgalī piemeistarojām kādu atsvaru. Tas garantēja, ka pēc izžūšanas vismaz sākumā kāta tievgalis bija puslīdz taisns. Vēlāk – gribi vai negribi tas vienalga izveidoja kūkumu.

Tiklīdz atkusa ezers, varēja sākt domāt par makšķeru tālāku aprīkošanu. Parasti tā bija vislētākā 0,2 – 0,25mm aukla, āķis sviniņš un pludiņš. Pēdējam visbiežāk tika izlietots apgraizīts parastais pudeles korķis. Pavisam šika lieta bija tad, ja varēja izdrāzt šo signalizatoru no priedes mizas vai izkaltēta pērnā gada dadža stublāja.

Sākumā jau vecāki mūs, knauķus uz ezeru vienus pašus ne ar kādām lūgšanām nelaida. Tāpēc īstas svētku reizes bija tad, kad vai nu mūsējas mammas vai kāda kaimiņiene posās uz ezeru mazgāt veļu. Mēs bijām gatavi nest ne vien savus makšķerkātus, bet arī netīrās veļas saiņus un bļodas, lai tikai varētu iekļauties pie ezera pieskatāmo statusā. (Tiem, kas ir jaunāki un, iespējams to nezin, piebildīšu, ka mūsu bērnībā vēl nebija izdomātas veļas mašīnas „Rīga”, par tagad pieejamo automātisko veļas mašīnu klāstu nemaz nerunājot).

Kad bija nonākts ezera krastā, tad jau mēs bijām gandrīz savā vaļā – varēja kārtot makšķeres un ķerties pie lietas. Nemaz nebija svarīgi tas, ka dienā, spraužot uz āķa parasto mēslu slieku, ūdenstārpu, sienāzi vai gluži vienkārši rupjmaizes bumbiņu, bieži vien izdevās noķert ne vairāk par desmit – divdesmit zivtiņām.

Īpašs stāsts ir par līdakām. Tās sākām ķert tad, kad jau visi dažus gadus bijām skolnieku statusā.

Vispirms beidzot tikām pie saviem spiningiem. Tas sastāvēja vai nu no izkaltēta kadiķa vai divposmīgas bambusa makšķerkāta, kas bija pārtaisīta spiningošanas vajadzībām. Pārbūve izpaudās tādejādi, ka pašam kātam ar stiepli tika piestiprināta lēta, bet toreiz tik ļoti kārota un ar lielām lūgšanām vecākiem izdīkta kaučuka spole – apmēram tik pat liela kādu tagad liek uz ziemas maz makšķerītēm. Atceros cena bija visai iespaidīga – viens rublis un četrdesmit kapeikas! Šodien daudziem grūti saprast cik tā summa niecīga, bet toreiz tikai par četrdesmit kapeikām jau varēja nopirkt krietnu sauju ne pašu dārgāko konfekšu, bet baltmaizes klaipiņš, kur dēļ tika izstāvēta gara rinda, un tās pievedums nebija katru dienu – kapeikas divpadsmit. Tad nu spriediet paši, kāds tēriņš bija vecākiem spoles iegāde!

Nākošais darbs, lai spinings būtu sava vārda cienīgs, bija auklas caurlaides gredzenu izgatavošana un to piestiprināšana. Process bija pavisam vienkāršs: uz dažāda resnuma piemeklētām caurulītēm uztina dažus vijumus stieples, atlieca kājiņas, tās ar āmuri saplacināja un pēc tam ar stipru diegu pietina pie kāta. Labi, ja kādam mājās bija neizlietotas grīdas vai logu krāsas pile. Tā lieti noderēja diegu tinumu pārklāšanai. Tāpat tika nostiprināta spole.

Un te nu esam nonākuši pie gandrīz vai galvenās spininga sastāvdaļas – vizuļa. Ja veikalā bija kādi pieci vai seši dažādi mānekļu veidi, varēja teikt, ka izvēle ir ļoti bagātīga. Bet puikām vajadzēja ņemt lētāko – karotīti par kādām divdesmit kapeikām. Jāpiebilst, ka pat ar šodienas acīm skatoties vizulis ražotājiem bija izdevies pavisam labs.

Taču pēc spininga nokomplektēšanas visas rūpes nebūt nebija beigušās.

Iemest makšķeri ar pludiņu un iemest ezerā auklai piesietu vizuli ir divas dažādas lietas. Tāpēc ne viena vien diena tika pavadīta uz mūsu ielas trenējoties spiningošanā, vien aizstājot vienā eksemplārā esošo vizuli ar līdzvērtīga svara uzgriezni.

Kad izdevās jau puslīdz solīdi kādos septiņos astoņos metienos no desmit iztikt bez „kāpostiem” varēja jauno makšķerēšanas paveidu pamēģināt arī ezerā. Tas gan bija krietni grūtāk – uz ielas kā zināms nav nedz meldru, nedz zemūdens siekstu, kur tā vien gribas ieķerties trijžuburu āķim. Tāpēc īpaši bija jāsargājas no auklas sapiņķerēšanās, bet ja nu tā gadījās, prātīgākais paņēmiens bija likt kātu pār plecu un vilkt auklu ar visu vizuli krastā, lai tad, jau mierīgā atmosfērā varētu visu to tamborējumu atpiņķēt. Interesanti piebilst, ka tieši tā, liekot kātu pār plecu un soļojot prom no ūdensmalas, noķēru savu pirmo līdaku. Bija jau gan tikai tāda siļķīte – grami trīssimt vērtē- taču kāds man par to bija lepnums: ne salīdzināt ar duci sīko balto zivju!

Sava artava tika atdota arī līdaku ķeršanai uz dzīvo zivtiņu. Toreiz mūsu arsenālā jau bija divdaļīgi saliekamie stikla šķiedras kāti. Ēsmas zivtiņas – zeltainās kugrītes – parasti tika sarūpētas jau pieminētājā piemājas dīķī vai arī ar otru makšķeri ķertas raudiņas turpat ezerā.

Torīt no kāda laba paziņās bijām izlūgušies laivu un visi trijatā no tās makšķerējām. Katram bija arī iemesta līdaku makšķere. Vienubrīd manējās pluds sāka tā savdabīgi lēkāt. Šķita, ka manu dzīvo ēsmu atkal iekārojusi kāda „siļķīte”, taču tad pludiņš nogrima un slīpi aizpeldēja dziļuma virzienā. Pagaidīju, tad piecirtu. Galā bija patiešām kas milzīgs! Piebildīšu, ka iemidzināti ar nelielajām līdaciņām, kuras īsā distancē ar saviem asajiem zobiem diezin ko nevarēja izdarīt 0,5 – 0,6mm auklai, makšķerējām bez metāla pavadiņām. Taču šī nu bija reize, kad šķita, ka par savu vieglprātību nāksies rūgti nožēlot. Man tomēr paveicās: līdakai trijžuburis bija ieķēries žokļa sānmalā, bet pati aukla veiksmīgi apmetusies ap āķi un droši saspiedusi zaļsvārces muti. Tā arī tā tika iecelta laivā. Pašam bija neizsakāms prieks, bet puiku acīs jaušama nopietna skaudība – ne jau katru dienu sīkaļam trāpās tikt turpat pie četrus kilogramus smagas līdakas!

Mājupceļā loms man pašam nebija jānes, kaut gan šoreiz to patiešām gribējās darīt. Andžs, kas bija pāris gadus vecāks pieteicās palīdzēt, bet man kā jaunākam, kam reizēm jārēķinās ar drauga spēka samēru bija vien jāpiekrīt.

Pa ceļam satiktie cilvēki priecājās par skaisto zivi, taču neviens jau viņiem neteica, ka laimīgais makšķernieks esmu es...

Pullānā viens makšķernieks man arī ierādīja kā ķert asarus uz āķa spraužot turpat noķertas mailītes. Sākumā es viņam palīdzēju šajā nodarbē turot pie viena gala vecu marles gabalu un pārvietojoties pa seklumu, kamēr pieaugušais satvēris otru galu brida pa dziļumu. Kad bija sagādāts pietiekoši daudz šo strīpaiņu visnotaļ iecienītās ēsmas viss varēja sākties. Par pakalpojumu  lielais makšķernieks paņēma mani savā laivā un ierādīja kā šis process notiek. Tiesa, sākumā es piecirtu tikko pludiņš pazuda zem ūdens, tāpēc noķēru labi ja divus trīs asarēnus, kamēr mans skolotājs tika pie skaista asaru loma, kurā netrūka arī puskilogramīgu eksemplāru.

Vēlāk mūsu trijotne jau patstāvīgi ķēra mailītes, bet tad, kad to tām vien zināmu iemeslu dēļ piekrastes niedru zonā nebija, izlīdzējāmies ar uz āķa uzspraustu baltās zivs spuru ar nelielu gaļas piešprici. Ja vēl trāpījās neliels vilnītis, asariem droši vien šķita, ka zem ūdens plivinās pusdzīva mailīte, kas ir pat vieglāk iegūstams medījums par īstu, dzīvu sīkzivtiņu.

Vēl atsevišķas pieminēšanas vērta ir vēžošana jau zināmajā Pullāna ezerā.

Pati nopietnākā informācija par vēžošanu mums bija no „Staburaga bērniem”. Taču nelielu ezeru, kuram visapkārt būs kāds krietns kilometrs ar Daugavu salīdzināt nevar. Un naktī jau arī neviens mūs nelaistu ārā no mājas. Taču vēžot gribējās. Zinājām, ka šie spīļotie radījumi mēdz kniebt pirkstos, ka pēc vārīšanas tie kļūst sarkani, ka dzīvo alās...

Tur vajag diezgan lielu drosmi, lai pa taisno bāztu pirkstus alās un meklētu vēžveidīgos. Diezgan nostāstu bija dzirdēts arī par ūdensžurkām, kas tā vien gribot iecirst savus asos zobus kāda vēžotāja mīkstajā pirkstgalā. Bet vai nu puikas tāpēc nedarīs iecerēto? Sākumā pat tika atrasts it kā drošs risinājums un rokās vilkti auduma pirkstaiņi. Taču diezgan ātri aptvērām, ka tādā veidā pirkstu jūtība ievērojami samazinās un dadzi vēži paliek savās migās. Pie kam, ja patrāpītos kāda ūdensžurka, diezin vai pirkstaiņu audums tās zobiem būtu liels šķērslis. Un tā mēs bruņojušies ar trīs vai četru litru alumīnija piena kannām, pacietību un vēlmi tikt pie kāruma, bridām apkārt ezeram. Labā reizē trauki bija pilni līdz malām, taču vēžot biežāk kā reizi nedēļā nebija iespējams: bāžot rokas līdz pat plecam atsevišķās diezgan padziļās alās, tā viscaur noskrāpējās, āda tika nobrāzta un vajadzēja vismaz nedēļu lai brūces apdzītu un atkal varētu doties vēžu meklējumos.

Labi atceros savu pirmo ziemas sezonu. Par ziemas copi bija pietiekoši daudz runāts, pietiekoši daudz dzirdēts. Nebija problēmu sarūpēt kasti, kātiņu. Par pirmo labi noderēja parasta pasta sūtījumu kastīte, kas bija nedaudz pārveidota. Augšpusē pienaglots vecas siksnas gabals, bet sānu vienā pusē uztaisīta atvere, lai tur varētu ielikt gan zivis, gan mazmakšķerītes. Pēdējās tika izdrāztas no plāna dēlīša lai varēt turēt rokā, bet improvizētās spicītes šķēlumā nostiprināt auklu.

Īpašas pieminēšanas vērta ir bļitku izgatavošana. Toreiz vēl daudziem mājās bija sudraba viena, divu un piecu latu monētas, kas saglabājušās vēl no pirmajiem Ulmaņlaikiem.

Bija jau stingri pieteikts, ka to visu aiztikt nedrīkst, taču ko lai dara, ja citas iespējas izgatavot spožu bļitku vienkārši nebija. Pats labākais izejmateriāls bija pieclatnieks. Apstrādājot to ar cirtni, pievīlējot, iezāģējot spraugu āķu pielodēšanai un izurbjot otrā galā caurumu, sanāca tīri labi mānekļi. Tagad droši vien citi šausmās saķertu galvu: no pieclatnieka tikai trīs bļitkas! Bet toreiz nekas vairāk nesanāca. Bija kaut kas dzirdēts par metāla valcēšanu, taču nevienam no mums tādas uzpariktes mājās nebija. Izdomājām pat, ka varētu izlīdzēties ar mazbānīša palīdzību, kas itin bieži manevrēja gandrīz turpat līdzās esošajā stacijā. Taču mums, puikām, bija bailes, ka nesanāk brāziens no mašīnistiem. Bez tam vienīgo reizi, kad uzlikām pieclatnieku jau Gulbenes virzienā braucoša vilciena riteņiem, tas tikai nedaudz bija paplacināts. Mums vēl krietnu laiku sagatavi nācās meklēt pa uzbērumu, kur to bija aizmetuši vilciena riteņi.

Kad nu beidzot bija uzsalis ledus un tā biezums bija tāds, ka vecākiem neradās daudz iebildumu, lai varētu kopā ar kādu vecāku makšķernieku doties uz Alūksnes ezeru, jeb kā mēs to parasti teicām uz Lielo, bija jāvelk kājās velteņi, mugurā tēva aitādas puskažociņš un aidā!

Šis apģērba gabals man kalpoja vēl ilgi, pat līdz armijas laikam. Toreiz ne peldošo, ne parasto ziemas kostīmu vēl nebija un mans sapnis bija pēc armijas nopelnīt naudu un uzšūt šiku aitādas puskažociņu ziemas copei. Taču tad, kad parādījās siltie, ērtie un vieglie makšķernieku tērpi, šī iecere izplēnēja kā nebijusi.

Ne mazāk svarīga lieta bija tikt pie cauruma ledū. Iedomājieties padsmitgadīgu puiku, kuram tuvāk desmit nevis piecpadsmit gadi un kurš ar vergu kapā āliņģi pusmetrīgā ledus slānī. Viegli tas nebija, pie kam vajadzēja uzmanīgi raudzīties lai verga, tikusi līdz brīvam ūdenim, nenošļuktu no rokas un neaizietu pa burbuli. Diezin vai par tādu iznākumu priecātos pieaugušai līdzņēmējs.

Dienā varēja spēt izcirst kādos trīs četrus āliņģus, pēc tam jau zarniņa bija par īsu.

Tomēr citreiz nevajadzēja nemaz tik daudz. Uz Kolberģa sēkļa mazo strīpaiņu netrūka un jaunajiem censoņiem reiz pa reizei izdevās saķert trīsdesmit četrdesmit asarēnus, kas pārvērsti pastkastītes mērvienībā piepildīja pusi vai pat tās divas trešdaļas.

Turpmākajos gados, kā jau teicu sākumā, ir copēts tālās jūrās, ķerti paltusi, mencas, jūras vēdzeles, pollaki, pālijas, foreles... Arī tepat uz vietas izmakšķerēto zivju sugu kāsts ir visnotaļ plašs, kaut gan patiesības labad jāpiebilst, ka tādus īstus Pētera lomus, kārtīgu trofejzivi, kas pārsniegtu pārdesmit kilogramu svaru izvilkt tā arī nav izdevies. Cerams, viss vēl priekšā. Tagad, kad valsts reizi mēnesī maksā pabalstu, tā arī ir un paliek vienīgā darba diena. Pārējās var veltīt copei, bet, kā visiem zināms, makšķerējot pavadītais laiks mūžu tikai pagarina! Un varbūt tieši tāpēc joprojām spilgtā atmiņā ir pirmo copes dienu atmiņas.


  • 13

#9 OFFLINE   silpeiv

silpeiv

    Gunārs

  • Čata aktīvists
  • 620 ieraksti
  • Atrašanās vietaRiga-Vangaži

Izveidots 31 oktobris 2014 - 14:02

Balsošana!
 
Paldies visiem Delfim lietotājiem par dalību konkursā!
2.kārtā un tuvāk uzvarai ar iesūtītiem stāstiem tikuši šādi lietotāji:  
  • eeddiijjss,
  • ramex,
  • Valnaans,
  • AEZERS,
  • Tonis . 

Balsošana notiks no  02.11.14 - 15.11.14, no katras nominācījas 3. visvairāk balsu (plusiņu) saņēmušās, tiks izlozēts viens uzvarētājs. Izlozi veiks portāla īpašais pārstāvis - Fredis


Par noteikumu pārkāpšanu lietotājs tiks izslēgts no konkursa un lietotāja vārds paziņots publiski! 
 
Lai veicas!

  • 1







Vairāk ierakstu ar atslēgvārdiem: konkurss, rudens, stāsti

Brīva vieta reklāmai (pozīcija Nr.8)